"Neiedziļinieties, tas noved pie pārmērīgas domāšanas, un pārmērīga domāšana noved pie problēmām, kuras pat nepastāv." - Džeisons Engejs.
Teju katram dzīvē bijusi situācija, kad galvu pārņem domas par kādu svarīgu, satraucošu vai traumējošu notikumu, kas gaidāms vai pagājis, bezgalīgu spriedelēšanu par to, ka notika un kā vajadzēja notikt, kas bija jādara citādi un, lai kā gribētos pārslēgties vai pievērsties kam citam, šo uzmācīgo prātošanu ir gandrīz neiespējami pārtraukt. Tā bieži vedina uz dažādiem, parasti nepatīkamiem, scenārijiem, bet praktiski nekad – pie problēmas risinājuma. Bieži šīs domas ir arī ar izteikti paškritisku raksturu.
Būtībā šis prātošanas process ir normāla reakcija stresa apstākļos – tas pārsvarā ir īslaicīgi un pāriet pats par sevi, bet ruminēšana var būt arī viens no psihisku traucējumu simptomiem. Tas ir kā maldīšanās pa tumšu domu mežu, kad aizvien sanāk atgriezties vietās, kur jau būts, bet neizdodas no meža izkļūt.
Kad ir par daudz?
Ir vērts sev uzdot jautājumu – vai šī prātošana ir auglīga?
Vai šīs domas ir pārsvarā ar negatīvu nokrāsu?
Vai tā noved pie problēmas risinājuma?
Vai es varu kontrolēt notikumu gaitu, par kuriem prātoju?
Tātad, par daudz ir, ja:
Tātad varam teikt, ka domas ir dominējošas un uzmācīgas.
Visbiežāk, ja runa ir par obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, cilvēkiem bieži šķiet, ka uzmācības ir kaut kas redzams - fiziskas darbības, uzvedība, bet tas var būt arī domāšanas process, spriedelēšana, šaubīšanās – tas, ko no malas praktiski nevar redzēt, un pats cilvēks nevar kontrolēt. Šādā situācijā ir grūti pieņemt lēmumus, cilvēks ir pastāvīgi “aizdomājies”, sūdzas, ka nevar “pārtraukt domāt”, līdz ar to jūtas pastāvīgi noguris, nomākts un iztukšots. Vienlaikus, šīs domas nav “izdomājamas”, tās nenoved pie risinājuma un atvieglojuma, bet tikai pastiprina spriedzi un trauksmi.
Ruminēšana ir tāds “universālais simptoms” – var būt sastopams kā pie trauksmes un panikas, tā depresijas. Bez minētajiem traucējumiem, uzmācīga prātošana var būt raksturīga arī cilvēkiem ar:
Novērots, ka šiem cilvēkiem bieži raksturīga apreibinošu vielu lietošana, paaugstināts risks atkarībām, jo sākumā it kā mānīgi šķiet, ka, piemēram, alkohols palīdz “atslēgties”, “nedomāt”, bet ar laiku tas jau ir pāraudzis atkarībā.
Šādas domas nevajadzētu sajaukt ar citu traucējumu simptomiem – proti, kad domas ir svešas, skanošas, atsūtītas, uzspiestas, “ieliktas” galvā vai pārraidītas no malas un/vai absolūti realitātei neatbilstošas (par vajāšanu, izsekošanu, īpašu misiju vai lāstu), fantastiska satura, kā tas varētu būt pie psihotiskiem traucējumiem, to skaitā, šizofrēnijas. Šādā gadījumā noteikti pēc iespējas ātrāk jāvēršas pie psihiatra!
Kā palīdzēt?!
Raksta autore:
ārste psihiatre Juta Jaudzema
Avoti:
Ilustrāciju autors: Designed by Dooder / Freepik/ ilustrācijas rediģējusi panaceja.lv