Līdz šim esam skāruši relatīvi bieži sastopamus garīgās veselības traucējumus. Šoreiz apskatīsim ko retāku. Diagnozi, kas ir izaicinājums ārstiem un pacienta tuviniekiem – Minhauzena sindromu.
Šādu terminu pirmo reizi aprakstīja Ričards Ašers (Richard Asher) 1951. gadā. Barons Minhauzens (Karl Friedrich Hieronymus, Baron von Münchhausen , 1720-1797) bija izslavēts ar stāstiem par saviem pārspīlētajiem, nereālajiem piedzīvojumiem un par viņu tika sarakstīti romāni. 20. gadsimtā šis uzvārds jau bija kļuvis par nepatiesu, pārspīlētu piedzīvojumu apzīmētāju.
Atšķirībā no hipohondrijas un somatoformiem traucējumiem, Minhauzena sindroma gadījumā pacients izliekas par slimu vai apzināti izraisa slimības simptomus.
Sīkāk iedala :
Kad varētu rasties aizdomas par Minhauzena sindromu?!
Būtiskākais, pieļaujot aizdomas par šādu diagnozi, pacientam jābūt vispusēji izmeklētam, lai izslēgtu jeb kādu citu saslimšanu. Turpmāk apkoposim vairākas raksturīgas iezīmes, kas raksturīgas šim sindromam:
Papildu simptomi:
Nav precīzu datu par šo traucējumu izplatību, bet iespējams, ka vieglākie gadījumi paliek nepamanīti. Šie pacienti ceļo no slimnīcas uz slimnīcu ar dažādām, mainīgām sūdzībām un ir visai manipulatīvi ar apkārtējiem. Smagākos gadījumos pacients pat var apdraudēt savu vai aprūpējamā veselību.
Kā rodas Minhauzena sindroms?
Šo traucējumu attīstībai nav atklāts viennozīmīgs cēlonis, bet pētījumos par būtiskiem iemesliem minēta bērnībā pārciesta vardarbība vai vienaldzība ģimenē. Tā rezultātā veidojas mehānisms, kā indivīds “iemācās” iegūt nepieciešamo uzmanību un rūpes, zem tā slēpjot zemu pašnovērtējumu un šaubas par sevi, vajadzību rūpes un atbildību par sevi novelt uz citiem. Šis sindroms var attīstīties arī personības traucējumu gadījumā, piemēram:
Šiem pacientiem nereti ir nestabila pašapziņa un grūtības veidot attiecības ar citiem. "Slimnieka loma" ļauj viņiem pieņemt sevi, saņemt beznosacījumu atbalstu un līdzjūtību no citiem. Atrašanās ārstniecības iestādē dod personai skaidri noteiktu vietu sabiedrībā.
Minhauzena sindroma ārstēšana.
Ironiski, ka cilvēki ar Minhauzena sindromu vairumā gadījumu nevēlas pieņemt faktu, ka sirgst ar garīgiem traucējumiem, lai gan pats sindroms ietver tiekšanos pēc medicīniskās palīdzības. Kā jau iepriekš esam aprakstījuši, iespējams, pastāvošās psihiatriskās stigmatizācijas dēļ, cilvēkiem vieglāk “pieņemt” fizisku nekā garīgu saslimšanu. Ņemot vērā augstāk aprakstītos sindroma iemeslus, šādiem pacientiem būtu ieteicams saņemt psihoterapeitisku palīdzību, lai atrisinātu pagātnes problēmas, kas ietekmējušas šī cilvēka domāšanu, veidu, kā tiek veidotas attiecības ar apkārtējiem, izpratni par savu personību. Nav izslēgts, ka šis sindroms var būt kā daļa no sarežģītākas garīgo traucējumu mozaīkas, un, pārliecinoties, ka, piemēram, depresija vai panikas traucējumi šādam pacientam nav tikai daļa no izrādes. Var pielietot arī medikamentozu terapiju, tomēr jāuzmanās, atceroties, ka šiem cilvēkiem ir tendence medikamentus lietot ļaunprātīgi.
Raksta autori:
ārste rezidente psihiatrijā Juta Jaudzema
ārsts psihiatrs Pēteris Zālītis
Literatūra:
liustrāciju autors: Designed by Dooder / Freepik